 Latviski / Русский / English / Deutsch  |
 |
|
| Par firmu / Tehnoloģija / Projekti / Cenas / Galerija / Raksti / Kontakti |
||
 www.srub.lv >> Raksti |
 |
|
 |
||
   |
   Par koku kā par būvmateriālu parasti runā tikai vispārākajā pakāpē. Paradoksāla situācija: vieni par koku saka tikai labu, bet citi tajā atrod dažādas "vainas". Tāds liktenis jau ir visam izcilajam: talantīgiem cilvēkiem, lielām idejām, izgudrojumiem, mākslas darbiem un arī materiāliem. Tiem allaž adresēti gan slavinājumi, gan nopēlumi. Tā tas ir arī ar koku. Ir koka fani, kas neatkarīgi no sava maka biezuma paziņo: "Ja māju, tad tikai koka". Ir arī skeptiķi: "Koks? Nekādā gadījumā! Ar to ir vienas vienīgas nepatikšanas". TaĊu, kā tas parasti mēdz būt, patiesība ir kaut kur vidū. Pamēģināsim to atrast. Un, kā parasti, sāksim ar vēsturi. Krievzemē visos laikos būvētas koka ēkas. Koks kā galvenais būvmateriāls izmantots gan Ziemeļeiropā, gan arī Āfrikā, tas ir, visur, kur aug būvniecībai piemēroti koki. Tomēr lielākās sabiedriskās ēkas un ievērojamāko cilvēku mājas tika būvētas no akmens. Mūra mājas Krievijā senāk sauca par palātām - tas bija neapšaubāms bagātības un augsta stāvokļa apliecinājums. Tas tad arī cieši iesēdies mūsu apziņā. No otras puses, vērojama paradoksāla situācija, kad ne vien jaunie materiāli (linolejs, polimēru apdares plēves un plātnes), bet arī tradicionālie (piemēram, keramikas flīzes) nereti imitē dabiska koka struktūru un krāsu. Acīmredzot, tam ir savi iemesli. Koka cienītāji nebeidz jūsmot par tā dabisko skaistumu. Pat būvniecībā pie mums visizplatītākā priedei, kas ir it kā pierasta, bez kādas izsmalcinātības, īstenībā ir ļoti skaista. Svaigi ēvelēta, interjerā tā ir tumši dzeltena, bet ar laiku krāsa mainās - koksne kļūst iesarkana un pēc 15 - 20 gadiem iegūst brūngani zeltainu nokrāsu, kas ar gadiem kļūst aizvien piesātinātāka. Interjerā ļoti efektīvi izskatās brūnas koka sijas, koka durvis un citi elementi uz balti krāsotu apmestu sienu fona. Ārpusē, kur spoži saules stari un karstums mijas ar lietu un slapju sniegu, koka sienas iegūst sudrabaini pelēku, bet samitrinātas - tumšpelēku, gandrīz melnu krāsu. A. Bloks rakstīja, ka viņam Krievijas pelēkās guļbaļķu mājiņas ir kā "pirmās mīlestības asaras". Tātad, arī šajā pelēkumā ir sava burvība. Apgalvojums, ka kokam nav vajadzīga apdare, galvenokārt attiecas uz mājām, kas būvētas no sevišķi kvalitatīva materiāla. Ja tā nav, guļbūves baļķi un brusas jāizsargā un jāslīpē. Turklāt vannas istabā, tualetē, virtuvē sienas un grīdas jāizsargā no lieka mitruma, jāparedz papildu vēdināšana. Rūpīgi cilvēki tad koksni ievasko un iebeicē. Jā, koka mājas sienas, kas būvētas no cilindrētiem baļķiem vai kvalitatīvām brusām, ir labas pašas par sevi. TaĊu, ja viesistabā, guļamistabā, kabinetā vai bērnistabā redzēsim tikai koku, agrāk vai vēlāk tas noteikti apniks, gribēsies kaut kādu dažādību. Tāpēc labāk jau laikus padomāt, kur atradīsies glezna, kur tepiķis vai gobelēns, tuvinieku foto. Tas savā ziņā mazinās sienu vienmuļību. Koka mājā liela nozīme ir arī mēbeļu stilam. Dārgi, ērti, labi skapji, galdi, krēsli var izrādīties pavisam neiederīgi šajās sienās, turpretim stilizēts soliņš un uzsvērti rupji darināti "tautas" priekšmeti ļoti labi "sadzīvos" ar māju tieši savas vienkāršības dēļ. TaĊu tā nepavisam nav būdiņa, bet gan mūsdienīgas ģimenes māja ar savu gaumi un dzīves stilu. Tā ka apgalvot, ka koka māja atvieglo dizainera uzdevumu, nav gluži pamatoti. Vislabāk, ja esat nolēmuši būvēt koka māju, jau iepriekš konsultēties ar interjera speciālistu. Bet pāriesim no estētiskiem prātojumiem pie dzīves prozas. Kāda ir sienu loma? Cilvēks ar tehnisku prāta ievirzi teiks, ka tās uzņem augstāk izvietoto ēkas daļu slodzi un pārnes to pamatiem. Praktiskāks cilvēks norādīs uz siltumizolācijas funkciju, bet būvniecības zinībās vairāk izglītotie atgādinās, ka sienai jāelpo, jālaiž cauri gaiss un ūdens tvaiki, pie tam neizdalot cilvēka veselībai kaitīgas vielas. Tagad visu pēc kārtas. Koks ir ievērojami vieglāks par ķieģeļiem un betonu, bet stiprības ziņā neatpaliek no betona un pārspēj ķieģeļus, ja ir runa par spiedi. Ja salīdzinām lieces izturību, bet tieši liecei ir pakļautas grīdas un sienu sijas, tad koks neatpaliek no dzelzsbetona un metāla. Bet kāpēc tad ir diezgan izplatīts uzskats par koksnes zemo stiprību? Pirmkārt, katrā ziņā jāņem vērā, kādā virzienā iedarbojas slodze - gareniski vai šķērsām šķiedrām. Koksnei ir zema bīdes stiprība šķiedru virzienā, (tā, kā skalda malku). Bez tam, mēs bieži jaucam cietību ar stiprību. Koksnes cietība patiešam ir neliela, un no apstrādes viedokļa tas ir ļoti labi: koksni viegli zāģēt, apstrādāt ar cirvi un ēveli. Pēc apjoma koksne tikai par 1/3 sastāv no cietas vielas, bet 2/3 aizņem gaisa poras. Tāpēc tā ir labs siltuma izolators. Piemēram, pēc siltumizolācijas īpašībām 2,5 ķieģeļu (64 cm) biezai ķieģeļu sienai atbilst 15 cm bieza koka brusu vai 20 - 22 cm baļķu siena. Uzskatām, ka koka mājā lietot kādus īpašus siltinātājus - putuplastu vai minerālvati - ir grēks. Un, ja jums ļoti rūp siltuma taupīšana, tad koka, tāpat kā mūra mājā ir daudz "vājo" vietu, pa kurām zūd vairāk siltuma, nekā caur sienām. Var siltināt un jāsiltina grīdas un griesti, logiem izmantot dubultstiklojumu (bez tradicionālajām spraugām) un katrā ziņā ierīkot pie mājas ieejas vējtveri (kā saka kosmonauti, "slūžu kameru"). Koka specifiska īpašība ir laba akustika. Atcerieties ka labākās akustiskās skandas vēl līdz šim gatavo no koka. Bet mūzikas instrumentos - klavierēs, vijolēs un citos stīgu instrumentos - koks ir galvenais skanošais materiāls. Vēl Ostaps Benders sacīja: "Finieris ir labākais skaņas vadītāks". Patiešām, koka māja ir ļoti skanīga, skaņas viegli izplatās tajā. Šo efektu mazina mīkstās mēbeles, portjeras, paklāji un taml. Tad māja nebūs skanīgāka par ķieģeļu ēku. Kā jau viss īpašais, koksne prasa uzmanīgu attieksmi. Daudz problēmu sagādā koksnes žūšana un samirkšana. Sevišķi sarežģītas attiecības šim materiālam ir ar ūdeni. Samirkstot koksne uzbriest, deformējas, bet žūstot sarūk un plaisā. Pie tam mitrumu tā var uzsūkt tieši no gaisa. Tā, piemēram, var samitrināties cukurs. Šo īpašību, kā zināms, sauc par higroskopiskumu. Svaigi cirstas skujkoku (priedes, egles u.c.) koksnē mitrums ir vidēji no 80 līdz 100%, un maz kas ir atkarīgs no gadalaika. Interesantu, ka stumbra šķērsgriezumā mitrums nav vienāds, ārējos gadskārtu gredzenos tas ir maksimāls, bet serdē - 30 ... 35%. Nozāģētu baļķu mitrums ar laiku pakāpeniski mazinās. Žāvēšanai jābūt lēnai, sevišķi svarīgi tas ir beigu stadijā, kad mitrums kļūst mazāks par 25 - 30%. Šo līmeni sauc par šķiedru piesātinājuma punktu. Lieta tāda, ka koksnes šķiedras sastāv galvenokārt no celulozes un citiem polisaharīdiem. Šīs vielas ir higroskopiskas molekulu ķēžu specifiskās uzbūves dēļ. Tās spēj adsorbēt (piesaistīt un noturēt) ūdens molekulas tieši no gaisa, atkarībā no tā mitruma un temperatūras. Celulozes molekulu absorbētais mitrums tās atbīda citu no citas, un rezultātā koksne uzbriest. Molekulu uzbūve un forma un pašu šķiedru uzbūve ir tāda, ka uzbriešana un rukums dažādos virzienos ir dažāds. Vismazāk koksne mainās šķiedru garenvirzienā - ne mazāk kā par 1%. Daudz ievērojamāka uzbriešana un rukums žūstot vērojams šķērsvirzienā (perpendikulāri gadskārtu gredzeniem) - līdz 3 - 4%, bet tangenciālā virzienā (pa gadskārtu gredzenu pieskari - nedaudz vairāk , t.i., 4 - 6%. Tas arī izraisa koksnes samešanos. Koksnes uzbriešana un rukšana notiek, mainoties tās mitruma no 0 % līdz šķiedru piesātinājuma punktam (25 - 30 %). Mitruma palielināšanās virs šī punkta vairs neizraisa uzbriešanu, jo mitrums sāk aizpildīt šūnas un poras, un koksne vienkārši kļūst smagāka. Koksnes higroskopiskuma dēļ tās mitrums vienmēr pārsniedz 0 %. Dzīvojamā istabā atkarībā no gaisa temperatūras koksnes mitrums, ko sauc par istabsausumu, ir 8 - 12 %. Koksni, kas ilgi uzglabāta gaisā, bet bez saskares ar ūdeni, sauc par gaisa sausu, un tās mitrums ir 12 - 18 %. Visi šie sarežģītie pārspriedumi bija vajadzīgi, lai kļūtu saprotams, ka rukuma, uzbriešanas, samešanās un plaisāšanas iemesli ir dažāds koksnes mitrums dažādās tās apjoma daļās. Tāpēc temperatūras un mitruma režīmam telpā, kurā atrodas vērtīgi un pret deformācijām jūtīgi koksnes izstrādājumi (antīkas mēbeles, mūzikas instrumenti), jābūt maksimāli vienmērīgam. Zināmā mērā koksni no mitruma svārstībām var pasargāt hidrofobi piesūcinājumi un ūdensnecaurlaidīgi pārklājumi. Starp citu, tām pašām rukuma un uzbriešanas deformācijām ir pakļauti arī gleznu audekli, jo audekls arī sastāv galvenokārt no celulozes šķiedrām. Un vēl viens nozīmīgs secinājums: būvkoki (baļķi, brusas, dēļi) jāžāvē lēnām, tie "jāiztur", kā saka speciālisti, līdz tie iegūst vienmērīgu, izlīdzinātu mitrumu, kas atbilst gaisa parametriem. Tādā gadījumā izdosies novērst deformācijas un plaisāšanu. Koksnes higroskopiskums ne vien sagādā nepatikšanas, bet arī kalpo kā savdabīgs slāpētājs, kas mīkstina telpas mitruma režīmu: koksne uzsūc lieko mitrumu un mitrina pārāk sausu gaisu, "elpo". Šī būvmateriāla pretinieku, arī tā izmantošanai kotedžu būvniecībā, galvenā tēze ir tāda, ka koka ēkām ir samērā īss mūžs, koksne pūst, deg, to bojā kukaiņi. Pat ja tas nenotiek, koksne pakāpeniski noveco un plaisā. Viņiem ir pilnīga taisnība. Senākais koka arhitektūras piemineklis, kas saglabājies līdz mūsdienām, pie tam jau daudz remontēts, ir Muromas Lāzara baznīca Kižu salā Karēlijā. Tā ir būvēta 14. gadsimta otrajā pusē, tātad, tai ir mazliet vairāk kā 500 gadu. Bet pasaulslavenajai Preobraženskas katedrālei turpat Kižos vēl nav 300 gadu. Toties mūra baznīcas Armēnijā un Gruzijā stāv jau ilgāk kā 1000 gadu. Koksne ir organisks materiāls, kas uzkrājis sevī saules enerģiju. Tāpēc ir gluži dabiski, ka tā viegli oksidējas, pie tam atbrīvojot uzkrāto saules enerģiju. Oksidēšanās nav tikai degšana, bet arī tad, kad koksni izmanto kā barību sīkbūtnes, sēnes un kukaiņi. Bez šīs tiešās un diezgan straujās noārdīšanās koks pakāpeniski noveco atmosfēras faktoru iedarbībā: tādi faktori ir saules starojums, samitrināšanās un izžūšana, periodiska sasalšana mitrā stāvoklī. Pie tam koksnes struktūra noārdās kā molekulārā, tā arī makrolīmenī, tā maina krāsu, plaisā un sairst. Tāpat kā citiem dzīviem objektiem, novērst novecošanu nav iespējams, tomēr palēnināt priekšlaicīgu novecošanu (piemēram, sēnīšu radītus bojājumus) vai acumirklīgu bojāeju ugunsgrēkā ir iespējams. Lai koksne nepūtu, tas ir, nekļūtu par mājvietu un barotni mikroorganismiem un sēnītēm, jārada šīm būtnēm neizturami apstākļi. Sēnītes nevairojas, kad koksnes mitrums ir zem 15 - 18 %, tāpat tās nepanes skābekļa trūkumu un salu. Te viss ir vienkārši: turi koksni sausu, un viss būs kārtībā. Ir vēl viens ceļš - piesūcināt koksni ar sēnītēm un mikrobiem indīgām vielām. Mūslaiku ķīmija piedāvā antiseptikas plašā sortimentā. Parasti tās ir koksnes apstrādei un tonēšanai paredzētu kompleksu līdzekļu sastāvā ("Pinotex", Difatex"). Ļoti efektīva ir koksnes piesūcināšana ar koka darvas produktiem, piemēram, kreozotu. TaĊu tāda apstrāde iespējama koka konstrukcijām ārpus mājas - gulšņiem, sētas stabiem un taml. Tas izskaidrojams vienkārši: darvai ir asa specifiska smaka, turklāt lielās devās kontakts ar darvu ir kaitīgs cilvēka veselībai. Koksnes pretinieks nerimstas: "Jūs esat aizmirsuši pašu galveno trūkumu - koks ir ugunsnedrošs". Pie tam kā spēcīgākais arguments tiek minēti ugunsgrēki, kas savulaik iznīcinājuši veselus kvartālus, dažreiz pat pilsētas. Labi zināmi Maskavas un Londonas ugunsgrēki, kad izdegusi gandrīz visa pilsēta. TaĊu galvenais iemesls tam bija ne tik daudz pašas koka ēkas, bet gan tas, ka tās stāvēja cieši viena pie otras, un ugunsdzēsības līdzekļu tolaik vienkārši nebija. Tomēr frāze "koks viegli deg" kļuvusi gandrīz vai par aksiomu. Bet pamēģiniet ar sērkociņu vai šķiltavām aizdedzināt baļķi, brusu, dēli - diezin vai tas izdosies. Statistika liecina, ka 70 % ugunsgrēku cēlonis ir nevērība: nenodzēsts cigaretes gals, metināšanas darbos radusies dzirkstele, elektrisko vadu īssavienojums. Vispirms no tiem aizdegas aizkari, sausa zāle, eļļainas lupatas un taml., pēc tam uguns pāriet uz mēbelēm, jo koka un plastikāta izstrādājumu mūslaiku mājā parasti ir pietiekami. Ugunsgrēks ir vienādi briesmīgs kā koka, tā arī mūra mājā. Atcerēsimies ugunsgrēku Ostankinas televīzijas tornī vai divu Ņujorkas debesskrāpju sabrukšanu (no ugunsgrēka!) 11. septembrī. Bet šīm būvēm taĊu bija tērauda karkasi. Pavisam nesen ugunsgrēkā cieta tērauda konstrukcijas Maskavas trešajā transporta loka līnijā. No aizdegšanās koksni (it sevišķi tās fasādes virsmas) tomēr vislabāk aizsargāt ar speciāliem pārklājumiem vai piesūcinājumiem. Arī tie parasti ir koksnes apstrādes komplekso līdzekļu sastāvā. Tāda apstrāde var izslēgt koku no augstāk minētajiem 70 % aizdegšanās cēloņu. Atcerieties koksnes pretinieku galveno tēzi: koks nenodrošina ēkas ilgmūžību. Bet kāda ilgmūžība vajadzīga kotedžai vai guļbūves mājiņai? Domāju, nevajag jaukt Kremli vai Vindzoras pili ar vasarnīcu. Ārpilsētas māju vai vasarnīcu neviens nebūvē mūžīgiem laikiem. 100 - 200 gadu ir pilnīgi pietiekami ārpilsētas privātmājai, bet tik ilgi, ja to pareizi ekspluatēsiet, tā noturēsies. Pie kādām atziņām galu galā esam nonākuši? Koks ir universāls būvmateriāls. Tas vienlaicīgi un pilnīgi sekmīgi pilda konstrukciju un siltumizolācijas materiāla funkcijas, ir lielisks apdares un pat jumta seguma materiāls. Koks ir ļoti tehnoloģisks: to viegli apstrādāt, no tā viegli konstruēt izstrādājumus un sagataves, no kurām māju var ļoti vienkārši samontēt. Un, beidzot, koksne ir viens no ekoloģiskākajiem materiāliem:
Būvniecībā koksni var izmantot visai dažādi: tīri utilitāri kā konstrukciju materiālu (spāres, sijas) kā siltumizolācijas materiālu, no sanitārhigiēniskā viedokļa ideālu materiālu. Var izgatavot apdares dēlīšus interjeram. TaĊu īsts koka mīļotājs uzbūvēs no koka visu māju, ieskaitot jumta segumu (to var izveidot no lubām, jumstiņiem, plāndēļiem). Senāk koka māju pāris mēnešu laikā uzbūvēja namdaru brigāde. Tagad ir jaunu tehnoloģiju laiks, un tas attiecas arī uz koka māju būvniecību. Mūslaiku būvindustrija izturas pret koku saudzīgi un prasmīgi. Tiek izmantota arī koksne, ko senāk uzskatīja par derīgu tikai kurināšanai. Dažāda kalibra baļķu vietā kokmateriālu gatavotāji piedāvā cilindrētus baļķus, kas atlasīti pēc garuma un diametra. Pēdējais modes kliedziens ir no dēļiem un līstēm salīmētu, pēc tam apvirpotu baļķu izgatavošana. Līmēšanas procesā koksne tiek piesūcināta ar antiseptikām un antipirēniem. Tādiem līmētiem elementiem vairs nav daudzu koksnes trūkumu (tendence deformēties, rukšana izžūstot, plaisāšana, pūšana un ugunsnedrošība). Firmas izgatavo ne tikai "baļķus", bet arī visādas detaļas, pasūtītājs saņem gatavas koka detaļas, no kurām kā rotaļu "konstruktora" pēc projekta var ātri un viegli samontēt māju. Koka kā būvmateriāla izcilās īpašības apliecina tas, ka tas atgriežas pilsētu daudzstāvu māju būvniecībā. Piemēram, Anglijā ar likumu atļauts pilsētās būvēt koka mājas līdz 5 stāvu augstumam. To ilustrē jaunā Lielbritānijas vēstniecības ēka Maskavā, kurā izmantotas līmētas koksnes pārsegumu sijas Koks ir un paliek pats senākais un mūžam jaunais būvmateriāls, ko mēs ar pateicību un cieņu uzrunājam uz "JŪS". K. Popovs, profesors, MVBU būvmateriālu katedra Žurnāls "Novij Dom" Nr. 6, 2002.gada septembris |